pārbēgt
pārbēgt -bēgu [-bȩ̂gu], -bēdz, -bēg [-bȩ̂g], pag. -bēgu darbības vārds; intransitīvs
1.Bēgot pārvirzīties (pāri kam, pār ko).
PiemēriPārbēgt pār ceļu.
1.1.Dezertējot pāriet pretinieka pusē (parasti pārkļūstot pāri frontes līnijai).
PiemēriPārbēgt pie pretinieka.
2.Bēgot pārvietoties (uz kurieni, pie kā, kur).
PiemēriDalailamam nācās pārbēgt no Tibetas uz Indiju.
2.1.Bēgot atgriezties (mājās, uzturēšanās vietā u. tml.).
PiemēriPārbēgt mājās, glābjoties no lietus.