mērcēt
mērcēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; transitīvs
1.Vairākkārt gremdēt, arī (kādu laiku) turēt šķidrumā.
PiemēriMērcēt spalvu tintē.
1.1.Turot (ko) ilgāku laiku šķidrumā, gatavot (to) tālākai apstrādei, izmantošanai.
PiemēriMērcēt linus.
1.2.Gremdēt, likt (ko) kādā vielā, lai pievienotu (tam) šo vielu.
PiemēriZivs fileju mērcē mīklā un sakarsētā eļļā cep brūnu.
2.Būt par cēloni tam, ka (kas) kļūst slapjš (piem., par nokrišņiem).
PiemēriLietus mērcē apģērbu.
Stabili vārdu savienojumiKā medū mērcēts. Sist un mērcēt.