mērcēt
mērcēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; transitīvs
1.Vairākkārt gremdēt, arī (kādu laiku) turēt šķidrumā.
PiemēriMērcēt spalvu tintē.
- Mērcēt spalvu tintē.
- Mērcēt pirtsslotu zāļu novilkumā.
- Mērcēt grīdas mazgājamo birsti ūdenī.
- Nomizotus kartupeļus nedrīkst ilgi mērcēt ūdenī.
- Mērcēt kājas reizi nedēļā 20 minūtes.
1.1.Turot (ko) ilgāku laiku šķidrumā, gatavot (to) tālākai apstrādei, izmantošanai.
PiemēriMērcēt linus.
- Mērcēt linus.
- Mērcēt sālītas sēnes.
- Mērcēt zirņus, pupas.
- Mērcēt veļu pirms mazgāšanas.
1.2.Gremdēt, likt (ko) kādā vielā, lai pievienotu (tam) šo vielu.
PiemēriZivs fileju mērcē mīklā un sakarsētā eļļā cep brūnu.
- Zivs fileju mērcē mīklā un sakarsētā eļļā cep brūnu.
2.Būt par cēloni tam, ka (kas) kļūst slapjš (piem., par nokrišņiem).
PiemēriLietus mērcē apģērbu.
- Lietus mērcē apģērbu.
- Lielās lietavas mērcēja zemi.
Stabili vārdu savienojumiKā medū mērcēts. Sist un mērcēt.
- Kā medū mērcēts idioma — ļoti patīkams, glaimojošs, mīlīgs.
- Sist un mērcēt idioma — sarunvaloda pamatīgi, nežēlīgi pārmācīt.