mērķēt
mērķēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju intransitīvs, darbības vārds
1.Virzīt, vērst ieroci tā, lai (piem., lode, šāviņš) trāpītu (paredzētajā vietā).
PiemēriMērķēt uz tanku.
1.1.transitīvs Vērst, virzīt (kādu priekšmetu) tā, lai (tas) trāpītu (kur).
PiemēriMērķēt bumbu grozā, vārtos.
2.Dot mājienu (kādam); likt saprast, manīt (kādam ko).
PiemēriUz ko tu mērķē, tā teikdams?
3.Būt mērķim kur iekļūt, ko sasniegt.
PiemēriMērķēt uz augstskolu.
3.1.Mērķtiecīgi vērst, virzīt savu darbību (uz kādu noteiktu sabiedrības grupu).
PiemēriMērķēt uz vidusmēra klientu.