kraukšķēt
kraukšķēt 3. pers. kraukšķ, pag. kraukšķēja darbības vārds; intransitīvs
Radīt īslaicīgu, paklusu troksni (piem., kam plānam, cietam, trauslam lūstot vai plīstot); atskanēt šādam troksnim.
PiemēriLedus kraukšķot lūst.
- Ledus kraukšķot lūst.
- Zobos kraukšķ cietā maizes garoza.
- Jāsargās sparģeļus pārvārīt, labāk lai tie ir pacieti, tādi, kas kraukšķ.