kost
kost [kuôst] kožu, kod, kož, pag. kodu.
1.transitīvs Ar zobiem tvert, spiest (ko), lai atdalītu daļu (no tā); ar zobiem tvert, spiest (ko), lai (to) atdalītu (no kā).
PiemēriKost lielu maizes kumosu.
1.1.intransitīvs Spiest zobus (kur iekšā), cenšoties atdalīt daļu.
PiemēriKāri kost gurķī, tomātā.
1.2. Cieši spiest zobus (kur) parasti sasprindzinājumā.
PiemēriKost lūpā.
2.intransitīvs Virzīt zobus (kur iekšā) un spiest tos kopā, cenšoties ievainot, arī nogalināt.
PiemēriKaķis skrāpēja un koda.
2.1. Ar zobiem radīts (par brūci, ievainojumu).
PiemēriKosta brūce.
2.2.Dzelt (par kukaiņiem).
PiemēriBlusas kož.
3.intransitīvs; formā: trešā persona Radīt sūrstošu, dedzinošu sajūtu (piem., par dūmiem).
PiemēriSinepes kož mēlē.
Stabili vārdu savienojumiSīpoli kož acīs.
3.1.Par salu, aukstumu.
PiemēriAukstums koda vaigos.
3.2.Pieskaroties ādai, radīt sūrstošu, dedzinošu sajūtu.
PiemēriNātres kož.
4.intransitīvs; formā: trešā persona Būt asam lietošanas procesā (par darba rīku, asmeni).
PiemēriIzkapts kož labi.
5.intransitīvs; formā: trešā persona Saldēt vai karsēt tā, ka (augi) kļūst nedzīvi, zaudē augšanas spējas.
PiemēriLai salna nāk, tagad tai maz ko kost vairs atlicis, labība novākta un saknes pagrabā..
5.1.transitīvs Ilgstoši iedarbojoties, bojāt (ko).
PiemēriRūsas kosts metāls.
Stabili vārdu savienojumiIzkapts labi kož. Kost kabatā; kost makā. Kost kaulā. Kost mēlē. Kost pirkstos. Kost sirdī.