knakšķēt
knakšķēt 3. pers. knakšķ, pag. knakšķēja intransitīvs, darbības vārds
knakšķiens vīriešu dzimte, lietvārds
Radīt īslaicīgu, klusu troksni (piem., par nelieliem priekšmetiem, kas lūst vai atsitas pret ko cietu, arī par plaisājošu koku, ledu); atskanēt šādam troksnim.
PiemēriLedus zem kājām knakšķēja.