knakšķēt
knakšķēt 3. pers. knakšķ, pag. knakšķēja darbības vārds; intransitīvs
knakšķiens lietvārds; vīriešu dzimte
Radīt īslaicīgu, klusu troksni (piem., par nelieliem priekšmetiem, kas lūst vai atsitas pret ko cietu, arī par plaisājošu koku, ledu); atskanēt šādam troksnim.
PiemēriLedus zem kājām knakšķēja.