kaimiņš
kaimiņš lietvārds
kaimiņiene dsk. ģen. -ņu lietvārds
1.Cilvēks, kas dzīvo blakus vai netālu (mājā, dzīvoklī u. tml.).
PiemēriLabs kaimiņš.
1.1.Cilvēks, kas (kādu laiku) atrodas tieši blakus.
PiemēriVagona kupejas kaimiņš.
1.2.formā: vīriešu dzimte, daudzskaitlis Cilvēku grupa (piem., tauta, kādas teritorijas iedzīvotāji), kas dzīvo blakus vai netālu.
PiemēriMūsu kaimiņi lietuvieši.
1.3.īpašības vārda nozīmē; formā: ģenitīvs, daudzskaitlis Tāds, kas atrodas tieši blakus, tuvu; tāds, ar kuru ir kopēja robeža.
PiemēriKaimiņu mājas, dzīvoklis.
1.4.apstākļa vārda nozīmē; formā: lokatīvs Tieši blakus, tuvu.
PiemēriDzīvot kaimiņos.