kaimiņš
kaimiņš lietvārds
kaimiņiene dsk. ģen. -ņu lietvārds
1.Cilvēks, kas dzīvo blakus vai netālu (mājā, dzīvoklī u. tml.).
PiemēriLabs kaimiņš.
- Labs kaimiņš.
- Saticīgi kaimiņi.
- Labas attiecības ar kaimiņiem.
- Kaimiņš no blakus dzīvokļa.
1.1.Cilvēks, kas (kādu laiku) atrodas tieši blakus.
PiemēriVagona kupejas kaimiņš.
- Vagona kupejas kaimiņš.
1.2.formā: vīriešu dzimte, daudzskaitlis Cilvēku grupa (piem., tauta, kādas teritorijas iedzīvotāji), kas dzīvo blakus vai netālu.
PiemēriMūsu kaimiņi lietuvieši.
- Mūsu kaimiņi lietuvieši.
- Kuldīdznieku kaimiņi liepājnieki.
1.3.īpašības vārda nozīmē; formā: ģenitīvs, daudzskaitlis Tāds, kas atrodas tieši blakus, tuvu; tāds, ar kuru ir kopēja robeža.
PiemēriKaimiņu mājas, dzīvoklis.
- Kaimiņu mājas, dzīvoklis.
- Kaimiņu rajons, pagasts.
- Kaimiņu valstis.
1.4.apstākļa vārda nozīmē; formā: lokatīvs Tieši blakus, tuvu.
PiemēriDzīvot kaimiņos.
- Dzīvot kaimiņos.
- Pludmalē jaunieši apmetas mums kaimiņos.