iemānīt
iemānīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
1.Ar mānīšanu, viltību iedabūt (kur iekšā).
PiemēriIemānīt bērnu istabā.
- Iemānīt bērnu istabā.
1.1.Mānot, ar viltību panākt, ka paņem (ko).
PiemēriIemānīt sliktu preci.
- Iemānīt sliktu preci.
- Iemānīt bērnam ēdienu.
1.2.sarunvaloda Ar grūtībām ievietot, iedabūt (kur iekšā).
PiemēriIemānīt sarežģīto detaļu savā vietā.
- Iemānīt sarežģīto detaļu savā vietā.
- Iemānīt ripu pretinieka vārtos.