iemānīt
iemānīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
1.Ar mānīšanu, viltību iedabūt (kur iekšā).
PiemēriIemānīt bērnu istabā.
1.1.Mānot, ar viltību panākt, ka paņem (ko).
PiemēriIemānīt sliktu preci.
1.2.sarunvaloda Ar grūtībām ievietot, iedabūt (kur iekšā).
PiemēriIemānīt sarežģīto detaļu savā vietā.