halturēt
halturēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; intransitīvs
1.Strādāt, lai iegūtu blakusienākumus.
PiemēriHalturēt pa vakariem.
- Halturēt pa vakariem.
2.sarunvaloda Pavirši, nevīžīgi, neprasmīgi strādāt.
PiemēriNeesmu pieradusi halturēt.
- Neesmu pieradusi halturēt.
- Es nehalturēju, ja ko daru, tad kārtīgi.
Normatīvais komentārs:Lietvārds haltūra rakstāms ar garo patskani ū, bet attiecīgais darbības vārds halturēt ar īso patskani u.