halturēt
halturēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju intransitīvs, darbības vārds
1.Strādāt, lai iegūtu blakusienākumus.
PiemēriHalturēt pa vakariem.
2.sarunvaloda Pavirši, nevīžīgi, neprasmīgi strādāt.
PiemēriNeesmu pieradusi halturēt.
Normatīvais komentārs:Lietvārds haltūra rakstāms ar garo patskani ū, bet attiecīgais darbības vārds halturēt ar īso patskani u.