grabēt
grabēt grabu, grabi, grab, pag. grabēju darbības vārds; intransitīvs
graboņa lietvārds; sieviešu dzimte
1.formā: trešā persona Radīt īsus, ne visai skaļus, citu citam sekojošus trokšņus, piem., piesitoties (pie kā), atsitoties (pret ko); atskanēt šādiem trokšņiem.
PiemēriAtslēgas grab kabatā.
2.sarunvaloda Runāt (parasti daudz, ilgāku laiku).
PiemēriKaimiņiene grab bez apstājas, ka ne atklausīties.