garlaicība
garlaicība lietvārds; sieviešu dzimte
1.Bezdarbības vai interešu trūkuma izraisīts psihisks stāvoklis, kam raksturīga nomāktība, apnikums, vienaldzība.
PiemēriSāk mocīt garlaicība.
- Sāk mocīt garlaicība.
- Uzmācās garlaicība.
- Meitenes seja pauda garlaicību.
1.1.Apstākļu kopums, kas izraisa šādu stāvokli.
PiemēriVisapkārt valdīja garlaicība.
- Visapkārt valdīja garlaicība.
Stabili vārdu savienojumiNomirt aiz garlaicības. Nomirt no garlaicības.
- Nomirt aiz garlaicības idioma — ļoti garlaikoties.
- Nomirt no garlaicības idioma — ļoti garlaikoties.