dobums
dobums [dùobùms] lietvārds; vīriešu dzimte
1.Neliels padziļinājums (kādā virsmā); tukša telpa, tukšs vidus (kādā priekšmetā).
2.joma: anatomija Norobežota (tukša vai ar ko pildīta) telpa (cilvēka vai dzīvnieka organismā).
PiemēriMutes, deguna, rīkles dobums.
- Mutes, deguna, rīkles dobums.
- Krūšu, vēdera dobums.
- Putnu kaulu dobumi pildīti ar gaisu.
Stabili vārdu savienojumiKrūšu dobums. Mutes dobums. Vēdera dobums.
- Krūšu dobums — ķermeņa dobums, ko norobežo krūškurvis.
- Mutes dobums — gremošanas trakta sākumdaļa, kur notiek barības mehāniska sasmalcināšana un sākas tās ķīmiskā apstrāde.
- Vēdera dobums — joma: anatomija cilvēka vai mugurkaulnieku ķermeņa dobuma daļa starp krūšu dobumu un iegurņa joslu.