dūkt
dūkt dūcu, dūc, dūc, pag. dūcu darbības vārds; intransitīvs
dūciens lietvārds; vīriešu dzimte
dūkoņa lietvārds; sieviešu dzimte
1.formā: trešā persona Radīt pazemu, paklusu, tonī vienmērīgu skaņu (par dažiem kukaiņiem).
PiemēriBites, kamenes, dunduri dūc.
1.1.Radīt zemu, padobju, samērā vienmērīgu troksni (par ierīcēm, motoriem, braucošiem transportlīdzekļiem).
PiemēriDūc virpas un frēzes.
1.2.Radīt zemu, dobju troksni (par parādībām dabā).
PiemēriTālumā dūc pērkons.
2.Zemā balsī, neskaidri dziedāt (parasti bez vārdiem); neskaidri runāt, murmināt.
PiemēriDūkt oktāvu zemāk.
2.1.Dobji, zemu skanēt.
PiemēriSāk dūkt orķestris.
2.2.Radīt neskaidru, daudzu balsu troksni (par daudziem cilvēkiem); būt tādam, kurā ir šāds troksnis (par vietu, telpu).
PiemēriPūlis viļņojas un dūc.
Stabili vārdu savienojumiAusis dūc. Ausīs dūc. Dūc kā bišu stropā.