cirst
cirst cērtu [cȩ̄̀rtu], cērt , cērt [cȩ̄̀rt], pag. cirtu transitīvs, darbības vārds
cirtiens vīriešu dzimte, lietvārds
1.Sitot ar cirvi, dalīt nost, šķelt pušu (ko); šādā veidā gatavot (kokmateriālus, malku).
PiemēriCirst kokus, krūmus, meijas.
Stabili vārdu savienojumiCirst mežu.
1.2.Būt tādam, kas spēj dalīt nost vai šķelt sīkākās daļās (piem., par cirvi, zobenu); šādā veidā ievainot vai nonāvēt.
PiemēriZobens cērt pretinieku.
1.3.Sitot, triecot (ar asu priekšmetu) radīt (ievainojumu).
PiemēriSadziedēt karā cirstās brūces.
2.Atbrīvojot no kokiem un krūmiem, veidot (ceļu, stigu, taciņu).
PiemēriCirst ceļu.
2.1.Vairākkārt sitot, triecot, veidot (piem., caurumu, spraugu).
PiemēriCirst ledū āliņģi.
2.2.Ar asu priekšmetu no cieta materiāla veidot (ko).
PiemēriGranītā cirsts piemineklis.
3.Strauji, spēcīgi virzīt, triekt, grūst (ko kur).
PiemēriCirst kāju pie zemes.
Stabili vārdu savienojumiCirst zobus.
3.1.Strauji, ar sparu vērt.
PiemēriCirst logu ciet.
3.2.intransitīvs Spēcīgi, sparīgi sist.
PiemēriCirst ar siksnu sunim.
Stabili vārdu savienojumiCirst pliķi.
4.intransitīvs; formā: trešā persona Izraisīt sūrstošu, dedzinošu sajūtu, sāpīgi kairināt.
PiemēriDūmi cērt acīs.
5.intransitīvs; kopā ar: "pretī" Asi atbildēt.
PiemēriNekavējoties cirst pretī.
Stabili vārdu savienojumiCirst ceļu. Cirst pāri. Cirst pušu.