celis
celis -ļa, dsk. ģen. -ļu lietvārds; vīriešu dzimte
Locītava, kas savieno kājas augšstilbu ar apakšstilbu; ceļgals.
PiemēriKreisais, labais celis.
- Kreisais, labais celis.
- Sasists, salauzts celis.
- Trīcošs celis.
- Iebrist upē līdz ceļiem.
- Nomesties uz ceļiem.
- Krist ceļos.
Stabili vārdu savienojumiNodreb ceļi. Nokrist ceļos. Nokrist uz ceļiem.
- Nodreb ceļi — saka, ja izjūt lielas bailes.
- Nokrist ceļos — strauji pāriet balstā uz ceļgaliem.
- Nokrist uz ceļiem — strauji pāriet balstā uz ceļgaliem.
- Nolaisties uz ceļiem — pāriet balstā uz ceļgaliem.
- Nomesties ceļos — novietoties balstā uz ceļgaliem.
- Nomesties uz ceļiem — novietoties balstā uz ceļgaliem.
- Noslīgt ceļos — lēni novietoties balstā uz ceļgaliem.
- Noslīgt uz ceļiem — lēni novietoties balstā uz ceļgaliem.
- Notupties ceļos — novietoties balstā uz ceļgaliem.
- Notupties uz ceļiem — novietoties balstā uz ceļgaliem.
- Palocīt celi — izdarīt nelielu reveransu.
Stabili vārdu savienojumiJūra līdz ceļiem. Locīt ceļus. Nospiest uz ceļiem. Rāpot (vai) uz ceļiem (kāda priekšā).
- Jūra līdz ceļiem idioma — saka, ja kādam (piem., reibumā) šķiet, ka viņš visu spēj.
- Locīt ceļus idioma — izturēties godbijīgi; izturēties pazemīgi.
- Nospiest uz ceļiem idioma — piespiest padoties, pakļaut savai varai, arī gribai.
- Rāpot (vai) uz ceļiem (kāda priekšā) idioma — būt ļoti padevīgam, iztapīgam.
- Uz ceļiem lūgties — ļoti pazemīgi lūgt.