burkšķēt
burkšķēt burkšķu, burkšķi, burkšķ, pag. burkšķēju darbības vārds
1.intransitīvs Radīt dažāda augstuma un stipruma neskaidrus trokšņus; atskanēt šādiem trokšņiem.
PiemēriMotors burkšķ.
- Motors burkšķ.
Stabili vārdu savienojumiVēders burkšķ.
- Vēders burkšķ — 1. sarunvaloda Saka, ja gribas ēst.2. Saka, ja no izsalkuma iekšējie orgāni rada neskaidru roksni.
2.sarunvaloda Neskaidri runāt, murmināt (parasti izsakot neapmierinātību).
PiemēriNeapmierināti burkšķēt.
- Neapmierināti burkšķēt.
- Kaut ko burkšķēt.
- Ko tu tur burkšķi?