burkšķēt
burkšķēt burkšķu, burkšķi, burkšķ, pag. burkšķēju darbības vārds
1.intransitīvs Radīt dažāda augstuma un stipruma neskaidrus trokšņus; atskanēt šādiem trokšņiem.
PiemēriMotors burkšķ.
Stabili vārdu savienojumiVēders burkšķ.
2.sarunvaloda Neskaidri runāt, murmināt (parasti izsakot neapmierinātību).
PiemēriNeapmierināti burkšķēt.