buldurēt
buldurēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds
1.intransitīvs; formā: trešā persona Radīt raksturīgas guldzošas rīkles skaņas (par tītaru).
PiemēriPagalmā buldurē tītari.
- Pagalmā buldurē tītari.
2.sarunvaloda Neskaidri, nesaprotami runāt.
PiemēriNeapmierināti kaut ko buldurēt.
- Neapmierināti kaut ko buldurēt.
- Buldurēt zem deguna.
2.1.Nedaudz un kļūdaini runāt (citā valodā).
PiemēriBuldurēt vāciski.
- Buldurēt vāciski.
- Kaut ko jau viņš drusku buldurē.
Cilme:No lejasvācu bulderen ‘trokšņot; neskaidri, nepareizi runāt’.