atvairīt
atvairīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
1.Panākt (piem., ar rokas kustību), ka nepiekļūst.
PiemēriAtvairīt odus.
- Atvairīt odus.
- Ar nūju atvairīt uzmācīgo suni.
- Atvairīt glāstus.
1.1.Panākt, ka netraucē, neuzmācas.
PiemēriAtvairīt uzbāzīgu apmeklētāju.
- Atvairīt uzbāzīgu apmeklētāju.
- Atvairīt ziņkārīgos ar zobgalīgu joku.
2.Ar pretdarbību nepieļaut, novērst.
PiemēriAtvairīt armijas uzbrukumu.
- Atvairīt armijas uzbrukumu.
- Sitienus nevarēja atvairīt.
2.1.Sargājot vārtus sporta spēlē, nepieļaut, ka iemet, iesit (ripu vai bumbu).
PiemēriAr pūlēm atvairīt bumbu.
- Ar pūlēm atvairīt bumbu.
- Vārtsargs atvairīja visus 28 metienus.
3.Atraidīt, nepieņemt.
PiemēriAtvairīt palīdzību.
- Atvairīt palīdzību.
- Atvairīt nepelnītos pārmetumus.
- Atvairīt iebildumus.
4.Pārvarēt (ko); neļauties (kam).
PiemēriAtvairīt domas par slāpēm.
- Atvairīt domas par slāpēm.
- Atvairīt bažas.
- Saņemties un atvairīt biklumu.
- Atvairīt uzmācīgo miegu.