Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca
58 266 šķirkļi
atvairīt
atvairīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
1.Panākt (piem., ar rokas kustību), ka nepiekļūst.
PiemēriAtvairīt odus.
  • Atvairīt odus.
  • Ar nūju atvairīt uzmācīgo suni.
  • Atvairīt glāstus.
1.1.Panākt, ka netraucē, neuzmācas.
PiemēriAtvairīt uzbāzīgu apmeklētāju.
  • Atvairīt uzbāzīgu apmeklētāju.
  • Atvairīt ziņkārīgos ar zobgalīgu joku.
2.Ar pretdarbību nepieļaut, novērst.
PiemēriAtvairīt armijas uzbrukumu.
  • Atvairīt armijas uzbrukumu.
  • Sitienus nevarēja atvairīt.
2.1.Sargājot vārtus sporta spēlē, nepieļaut, ka iemet, iesit (ripu vai bumbu).
PiemēriAr pūlēm atvairīt bumbu.
  • Ar pūlēm atvairīt bumbu.
  • Vārtsargs atvairīja visus 28 metienus.
3.Atraidīt, nepieņemt.
PiemēriAtvairīt palīdzību.
  • Atvairīt palīdzību.
  • Atvairīt nepelnītos pārmetumus.
  • Atvairīt iebildumus.
4.Pārvarēt (ko); neļauties (kam).
PiemēriAtvairīt domas par slāpēm.
  • Atvairīt domas par slāpēm.
  • Atvairīt bažas.
  • Saņemties un atvairīt biklumu.
  • Atvairīt uzmācīgo miegu.