Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca
58 266 šķirkļi
atmūķēt
atmūķēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; transitīvs
1.Atvērt ar mūķi.
PiemēriAtmūķēt durvis.
1.1.sarunvaloda Ar grūtībām atslēgt, atdabūt vaļā.
PiemēriMācēt atmūķēt bojāto slēdzeni.