atlēkt
atlēkt -lecu, [-lȩcu], -lec, -lec [-lȩc], pag. -lēcu darbības vārds; intransitīvs
1.Ar lēcienu atvirzīties nost; spēji atrauties, atkāpties u. tml. (no kā).
PiemēriAtlēkt no loga, no durvīm.
- Atlēkt no loga, no durvīm.
- Izglābties no sadursmes, atlecot sāņus.
- Suns iekaucas un atlec atpakaļ.
- Viņš atlec pāris soļus nostāk.
2.Atšķelties un atkrist nost; atdalīties, atlobīties.
PiemēriNo cirtuma atlec baltas skaidas.
- No cirtuma atlec baltas skaidas.
- Kurpēm atlekusi zole.
- Maizei atlekusi garoza.
- Sutināt klūdziņas, lai atlec miza.
3.formā: trešā persona Atsitoties (pret ko), strauji atvirzīties atpakaļ.
PiemēriHokeja ripa atlec no apmales.
- Hokeja ripa atlec no apmales.
- Basketbolists izcīna atlēkušo bumbu.
4.sarunvaloda; formā: trešā persona Tikt (kādam) – par labumu, peļņu u. tml.
PiemēriLabums atlēktu ne tikai pašiem.
- Labums atlēktu ne tikai pašiem.
- Kādi eiro atlēca par ogu lasīšanu.
- Suns gaida, vai kas neatleks.
5.formā: trešā persona Strauji atvērties.
PiemēriVāciņš ar knikšķi atlec vaļā.
- Vāciņš ar knikšķi atlec vaļā.
- Portfeļa slēdzis atlecis vaļā.