atlēkt
atlēkt -lecu, [-lȩcu], -lec, -lec [-lȩc], pag. -lēcu intransitīvs, darbības vārds
1.Ar lēcienu atvirzīties nost; spēji atrauties, atkāpties u. tml. (no kā).
PiemēriAtlēkt no loga, no durvīm.
2.Atšķelties un atkrist nost; atdalīties, atlobīties.
PiemēriNo cirtuma atlec baltas skaidas.
3.formā: trešā persona Atsitoties (pret ko), strauji atvirzīties atpakaļ.
PiemēriHokeja ripa atlec no apmales.
4.sarunvaloda; formā: trešā persona Tikt (kādam) – par labumu, peļņu u. tml.
PiemēriLabums atlēktu ne tikai pašiem.
5.formā: trešā persona Strauji atvērties.
PiemēriVāciņš ar knikšķi atlec vaļā.