apklusināt
apklusināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju darbības vārds; transitīvs
1.Panākt, ka (kāds) apklust; pārtraukt (kādu), neļaujot runāt, dziedāt u. tml.
PiemēriApklusināt trokšņotājus, klaigātājus.
- Apklusināt trokšņotājus, klaigātājus.
- Saimnieks apklusināja suni.
1.1.Panākt, ka neraud, nomierināt (bērnu).
PiemēriApklusināt raudošo mazuli.
- Apklusināt raudošo mazuli.
2.Izslēgt, apturēt, arī panākt, ka pārstāj darboties (mašīna, ierīce, iekārta u. tml.), kas rada skaņas, troksni; panākt, ka izbeidzas šādas skaņas, troksnis.
PiemēriApklusināt motociklu, radioaparātu, motorzāģi.
- Apklusināt motociklu, radioaparātu, motorzāģi.
- Beidzot tika apklusināta signalizācija.
- Pie mājas policijas automašīnas sirēnu apklusināja.
2.1.Panākt, ka vairs neturpinās (darbība, norise, kas rada skaņas).
PiemēriApklusināt aplausus.
- Apklusināt aplausus.
- Paklājs apklusināja soļu dipoņu.
- Vecāki apklusināja bērnu čalošanu.
2.2.Panākt (ar savu rīcību, nostāju), ka tālāk neizplatās (runas, valodas u. tml.).
PiemēriApklusināt tenkas, aprunāšanu.
- Apklusināt tenkas, aprunāšanu.
3.Apspiest, apslāpēt; arī apremdināt.
PiemēriApklusināt pēkšņo jūtu smeldzi.
- Apklusināt pēkšņo jūtu smeldzi.
- Apklusināt ilgas pēc mājām.