aizturēt
aizturēt -turu, -turi, -tur, pag. -turēju transitīvs, darbības vārds
1.Panākt, ka paliek (kādu laiku) uz vietas, neturpina iesākto darbību, kustību.
PiemēriAizturēt draugu uz ielas, lai aprunātos.
1.1.Panākt, ka paliek uz vietas, aizkavēt pārvietošanos.
PiemēriAizturēt pretinieka virzīšanos uz priekšu.
1.2.Panākt, ka nevar atvērt vai neļaut aizvērties.
PiemēriAizturēt durvis.
1.3.Saglabāt (ko), sekmēt (kā) saglabāšanos.
PiemēriTauki aiztur organismā ūdeni.
2.formā: trešā persona Nelaist cauri (ūdeni, vēju, gaismu u. tml.).
PiemēriMētelis labi aiztur lietu.
4.Neizsniegt vai neizmaksāt noteiktā termiņā.
PiemēriAizturēt algu.
5.Uz laiku apcietināt (par nozieguma vai smaga pārkāpuma izdarīšanu aizdomās turētu personu).
PiemēriAizturēt noziedznieku.
Stabili vārdu savienojumiAizturēt elpu.