šķielēt
šķielēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; intransitīvs
1.Būt tādam, kam piemīt šķielēšana.
PiemēriMazuļa actiņa šķielē.
- Mazuļa actiņa šķielē.
- Bērns šķielē no mazotnes.
2.Skatīties sānis, pavēršot galvenokārt tikai acis.
PiemēriŠķielēt uz blakussēdētāju.
- Šķielēt uz blakussēdētāju.